Novadnieks Inta Skujeniece

Inta dzimusi Alūksnes novadā, plašā apkārtnē izslavētā dārznieka un selekcionāra Viļa Bleiera  ģimenē. Beigusi Alūksnes vidusskolu, un, dodoties tēva pēdās, ieguvusi agronomes diplomu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Strādājusi Rāmavā un Siguldā, vairāk nekā 20 gadus  bijusi Nacionālā Botāniskā dārza jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. Profesionālajai karjerai nācies pielikt punktu vīra ieslodzījuma dēļ.

1961. gada 12. augustā  Knuts Skujenieks salaulājās ar Intu Bleieri, prec. Skujenieci. Pagāja tikai 8 mēneši laimīgā kopdzīvē, un Knutu arestēja. Inta Skujeniece savās atmiņās stāsta: “Viņu tiesāja, tad aizveda. Tie septiņi gadi bija grūtākais laiks mūžā. Kā vēlāk rakstīju vēstulē Knutam, raudāju divreiz – pirms un pēc tiesas, pēc tam vairs nebija spēka paraudāt. Un nebija jau arī laika – kamēr vīrs atradās apcietinājumā, kopā ar brāli un tēvu sākām lēnā garā būvēties. Kad Knuts atgriezās no lēģera, jau daudz maz bijām iekārtojušies. Kamēr vīrs lēģerī, es viena, bez bērniem un vīra, no darba izbraukājos dažādās ekspedīcijās – Turkmēnijā, Uzbekijā, arī daudz kur citur.”

Pirmajā vēstulē no Mordovijas Knuts raksta: “Es zinu un saprotu, ka Tu esi uzņēmusies smagu krustu – varbūt (un pat droši vien) smagāku kā manējo. Tu būtu varējusi (un vari arī tagad) tikt no tā vaļā par 30 kapeikām. Varbūt, ka tas skan iedomīgi no manas puses, taču esmu pārliecināts, ka nebūšu vienīgais, kas Tev pateiksies, ja Tu paliksi uzticīga man un manam darbam”. Laiks šo vārdu patiesumu ir apstiprinājis. Inta vīru sagaidīja, un tikai pēc tam dzima viņu abu bērni – Jānis un Māra. Ar malēnietes spītību Inta vienmēr stingri stāvējusi aiz Knuta. 

“Visi darbi, ko Knuts bija rakstījis līdz deviņdesmit piektajam gadam un kas tika drukāti, tika manām rokām pārrakstīti. Jā, bija jāpelna maize, bet reizē sapratu – man jādara arī tas. Kad Knuts atsūtīja no lēģera dzejoļus, kas bija rakstīti knapi saskatāmiem sīkiem burtiņiem, caurām naktīm tos pārrakstīju – par spīti mājas būvniecībai, savām ekspedīcijām un darbam”. Dzejoļi tika pārdrukāti vismaz piecos eksemplāros, lai nodrošinātu to saglabāšanu. Vēlāk dzeja neoficiāli izplatījās dažādos lasītāju lokos. Inta aktīvi iesaistījās Knuta darbu popularizēšanā, dzejas sekcijas prezidija sanākšanās. Viņa bija pirmā iedvesmotāja, recenzente un  atbalstītāja.

Inta vienmēr  aktīvi iesaistījusies sabiedriskās domas veidošanā par notikumiem Salaspilī un valstī. Knuta un Intas klātbūtne un vārdi daudzos salaspiliešos iededzinājuši patriotisma liesmu – brīvdomātāju saietos appludinātajā Laukskolas pirtiņā, Daugavas svētkos Doles salā, barikāžu laikā, Dzejas dienās un Ukrainas kara atbalsta pasākumos.