Olgas Immermanis kolekcijas izstāde. 29.01.–10.03
.png){kind=logo}
Salaspils novada bibliotēkā no 2024. gada 29. janvāra līdz 10. martam aplūkojama izstāde “Bibliotēkas grāmatu stāsti. Olgas Immermanis kolekcija”.
Kolekcijas grāmatas Salaspils novada elektroniskajā kopkatalogā
Izstāde veidota, iekļaujoties gaidāmajā Pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadē, kas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciēta, tiek atzīmēta apjomīgā 5 gadu programmā. 2024. gada virstēma ir “Bibliotēkas un lasīšana” – izceļot grāmatu un bibliotēku Latvijā dažādos likteņus.
Vairs nevaru lasīt, un par to man ļoti žēl.
20. gadsimta 90. gados sākās Latvijas bibliotēku aktīva saziņa ar trimdu, kas padomju okupācijas laikā nebija iespējama. Emigrācijā dzīvojošie tautieši sūtīja bibliotēkām dāvinājumus – trimdas izdevumus, kas būtiski papildināja līdz tam padomju varas cenzētos bibliotēku krājumus. 2002. gadā Salaspils novada bibliotēka saņēma apjomīgu sūtījumu no ASV, Ņujorkas. Sūtītāja bija novadniece Olga Immermanis, dzimusi Ādams (1906–2007) – bijusī salaspiliete, 1944. gadā kopā ar māti emigrējusi no Latvijas. Nodzīvojusi garu mūžu – 101 gadu. Jau mūža izskaņā, atrodoties aprūpes namā, lūgusi savas grāmatas nosūtīt uz Salaspili – savu dzimto, vairs nekad neieraudzīto zemi.
Šī grāmatu kolekcija ir viens no lielākajiem trimdā dzīvojoša novadnieka dāvinājumiem Salaspils novada bibliotēkai.
Daugavā apglabātā vēsture
Vēstulē bibliotēkai 2003. gada 25. janvārī Olga Immermanis raksta:
[..] Mana atmiņa vairs nav tik laba un galvenais, ka ļoti slikti redzu. Tāpēc šo vēstuli man palīdz rakstīt Adamsona kundze. Un tomēr īsumā: mans meitas uzvārds bija Ādams Olga, un esmu dzimusi 1906. gada 3. oktobrī Salaspilī, “Sēmuļu” mājās. Te pagāja arī mana bērnība. Ģimenē bijām trīs bērni. Viens brālītis man miris mazs būdams lielās “epidēmijas” laikā, un otrs brālis gāja bojā kara laikā kopā ar sievu, un apglabāts Raiņa kapos. Ilgus gadus dzīvojām Rīgā – Krasta ielā pie sava onkuļa – pirms emigrācijas. Rīgu atstāju kopā ar māti 1944. gada rudenī, un Amerikā iebraucām 1950. gada rudenī. Vācijā bēgļu nometnē iepazinos ar savu nākamo vīru. Vīrs dzimis 1894. gadā, kuzemnieks. Viņš karoja Latvijas armijā austrumu frontē. Mans tēvs dzimis Ikšķilē (kas nozīmējot – Liela Pils), un miris Salaspilī. Pēc aroda bija koka meistars – celtnieks. Viņš arī Lipšiem palīdzējis uzcelt māju Rīgā. “Lipšu” un “Jaunzemju” saimniekiem piederēja kaļķu ceplis, kur kaļķi veda ar laivām uz Rīgu, vēlāk ar mašīnām. “Jaunzemju” mājas tolaik izskatījās kā pils. [..]
Amerikā neesmu sastapusi salaspiliešus, un daudzi mani draugi un paziņas ir miruši. Esmu palikusi viena, bērnu mums nebija. Vairāk dzīvoju pa istabu – klausos radio – operu ārijas, kas man ļoti patīk. Vairs nevaru lasīt, un par to man ļoti žēl. [..] Tikai tagad brīnos, cik daudz cilvēku dzīvo Salaspilī, kur ir pat vairākas bibliotēkas! Un par to priecājos! [..]
Vēstulē Olga Immermanis izsaka prieku par to, ka Salaspilī tagad dzīvo daudz cilvēku un ir vairākas bibliotēkas. Nepateikts paliek tas, ka Olgas Immermanis dzimto māju “Sēmuļu” vairs nav – tās 20. gadsimta 70. gados tika applūdinātas “gaišās nākotnes” vārdā – Rīgas HES celtniecības laikā.
Par Olgas Immermanis dzīvi svešumā nekādu sīkāku ziņu nav, vien periodikā atrodam, ka bijusi Amerikas latviešu apvienības zelta mūža biedre, regulāri nelielas summas ziedojusi dažādām latviešu kopienas svešumā vajadzībām – laikrakstam Laiks, Raiņa un Aspazijas piemineklim Lugāno, Šveicē, prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņas plāksnei, Latviešu ģimnāzijai Vācijā, Latvju rakstnieku palīdzības fondam, J. Jaunsudrabiņa fondam utt.
Grāmatas ar “pielikumiem”
Olgas Immermanis grāmatu kolekcijā ir ap 200 grāmatu – pārsvarā trimdā izdota latviešu oriģinālliteratūra, kā arī cittautu literatūras tulkojumi latviešu valodā, arī trimdas vēsturnieku darbi. Kolekcijas grāmatu izdevēju klāsts ir plašs: Selga, Sējējs, Rīga, Astra, Tilts, Sēļzemnieks, J. Kadilis, Latpress, Daugava, Gaismas pils, Ziemeļblāzma, Daugavas Vanagi u.c. Taču lielākā daļa kolekcijas grāmatu izdotas apgādā “Grāmatu draugs”.
“Vairs nevaru lasīt, un par to man ļoti žēl”, tā vēstulē raksta Olga Immermanis. Par lasīšanas nozīmi novadnieces dzīvē vēsta ne tikai bibliotēkai nodotā grāmatu kolekcija un pašas O. Immermanis vēstulē rakstītais, bet arī grāmatās atrastais: starp grāmatu lapām dažādās vietās izkaisīti neskaitāmi avīžu izgriezumi – pārsvarā par kultūras un literatūras tēmu, taču arī par politiskiem notikumiem toreizējā Padomju savienībā. Starp grāmatu lapām atrodami arī no avīzēm izgriezti dzejoļi, ar roku rakstīti citāti un citas atziņas, kas liecina par Olgas Immermanis aizraušanos – lasīšanu, literatūru, kultūru, latvisko.
Katra grāmata un grāmatu kolekcija glabā sevī ne tikai tajā nodrukāto stāstu, bet arī neuzrakstītos aizstāstus par to autoriem, īpašniekiem, lasītājiem. Par ceļu no vienas bibliotēkas uz citu. Stāstus par likteņiem un dzīvi.
Bibliotēkas ir tās, kas reizēm klusi, bet nenogurstoši glabā tos – līdz brīdim, kad pienāk īstais laiks vai īstais cilvēks, kam stāsts ir nepieciešams.
Olga Immermanis tā arī nekad neatgriezās savās dzimtajās mājās, taču uz Salaspili atceļoja viņas bibliotēka – simbolisks liecinājums par cilvēku un viņa atstātajām zīmēm novada vēsturē.
Informāciju sagatavoja Baiba Īvāne
29.01.2024
