Vaira Vīķe-Freiberga "In memoriam Knutam Skujeniekam"
Knutam aizejot mūžībā, vēlos savā un Imanta vārdā vispirms izteikt visdziļāko līdzjūtību viņa dziļi mīlētajai dzīvesbiedrei Intai, kura palika viņam uzticīga viņa dzīves vissmagākajā posmā un mūža garumā bija viņa iedvesmotāja un atbalstītāja. No sirds jūtam līdz viņa dēlam, meitai un mazbērniem, visiem viņa tuviniekiem, radiem, draugiem, viņa talanta apbrīnotājiem un literārajiem līdzgaitniekiem kā Latvijā, tā daudzās citās pasaules zemēs.
Ar Knuta aiziešanu Latvija ir zaudējusi vienu no visu laiku tās izcilākajiem dzejniekiem, atdzejotājiem un literātiem, kā arī vienu no tās dižākajiem un erudītākajiem intelektiem vispār. Manās acīs tomēr tam visam pāri stāv viņa patiesā varonība netaisnas un brutālas varas priekšā, ar kuru viņš jau no paša sava apcietinājuma sākumā bija nolēmis cīnīties ar gara ieročiem, kas bija viņa rīcībā – ar ciešu apņēmību nesalūzt, turpināt sekot savam dzejnieka aicinājumam un nekādos apstākļos nezaudēt savu cilvēcību.
Knuta septiņi verdzības gadi Mordovijas stingra režīma soda nometnē bija centrālā traģēdija viņa mūžā, jo atņēma viņam jaunības skaistākos gadus un sabojāja veselību, taču briesmīgākais pie šī necilvēcīgā pārbaudījuma bija tas, ka viņš tur nonāca nodevības dēļ. Tas nebija tikai svešas okupācijas varas žests garīgā terora īstenošanai. Tas bija zemiskas nodevības dēļ, ko veica paša tautietis, cilvēks, kuram Knuts un citi viņa likteņa biedri bija uzticējušies, ar kuru draudzīgi dalījušies šķietami radniecīgās domās.
Knuts zināja, kurš viņu bija nodevis, bet nekad šī cilvēka vārdu neatklāja. Man personiski to bija grūti pieņemt, jo man šķita, ka lustrācija un atklātība nopietnas kolaborācijas jautājumos būtu bijis svētīgs solis, lai tauta atbrīvotos no pakļautības un padevības atstātajām rētām. Knuts to redzēja citādi. Viņa acīs ar savu ziņotāja soli viņa nodevējs bija pazaudējis savu cilvēcību un līdz ar to kļuvis par garīgu kropli. Knuts nolēma, ka cēlsirdībai ir jākļūst par viņa dvēseles bruņām kā īstenam humānistam un ka nekādā ziņā viņš nedrīkst nolaisties līdz sava pāridarītāja līmenim. Tāds bija viņa lēmums un es noliecu galvu tā priekšā.
Visa sava mūža garumā latviešu valodas lasītājiem Knuts ir dāvājis pats savu dzeju un atvēris vienu logu pēc otra uz gara pasauli, ko atklāj visdažādāko tautu dzeja un dzejnieki. Viņa interese par citiem ir tikusi augstu novērtēta, viņa paša dzeja ir aizgājusi pasaulē un tur tikusi sadzirdēta. Katrs no mums, kam ir bijis gods viņu pazīt kā cilvēku, atmiņā paturēs viņa sirds siltumu un rēno labestību.
Vaira Vīķe-Freiberga
