Uzkāpt kalnos padejot
6. martā pasākumu cikla “Ceļotāju stāsti” tikšanās reizē pie mums, bibliotēkā, viesojās salaspiliete Gunta Indričeva, kura klausītājiem uzticēja savas pārdomas, atziņas par piedzīvoto 22 dienu garajā pārgājienā autentiskajā Dolpo reģionā Nepālā 2024. gada rudenī, šoreiz jau 3. reizi Himalajos. Fiziski prasošs, ainaviski skaists, neparasti iedvesmojošs un garīgi piepildošs pārgājiens, tā vērts, lai atdotu resursus, pretī saņemot daudz vairāk - pieredzēto. Nedaudz traki būt klejotājam reģionā, kur nav tūrisma industrijas, kuru nav skārusi globalizācija un modernizācija. Salaspilietes piedzīvojums atšķiras ar to, ka šis nebija ceļojums kā vērotājam no malas, bet sajūtu līmenī atklājās kā ceļš uz mājām, uz vietu, kur var justies droši, silti, gaidīti, iederīgi, kur vienmēr gribas atgriezties. Ceļš raisījis pārdomas par vērtībām, devis iespēju atklāt ne tikai pasauli, bet arī sevi.
Ceļotāja augstu vērtē iespēju būt kustībā un dabā, tās ir viņas sirdslietas, ko savieno ar būšanu ceļā. Lai gan sākotnējais gala mērķis ir bijis cits, bet dzīve un liktenis bieži aizved tur, kur jānonāk. Šoreiz – lai nākotnē būtu gatava satikt savu lielo mērķi, neparedzēti radās iespēja iepazīties ar lielā mērķa mazo brālīti, iespējams, ka tāds pavērsiens ir kā drošs apliecinājums, ka tiks sasniegts arī lielais mērķis, kad tam pienāks īstais laiks.
Vakara gaitā uzklausījām pieredzes stāstus, kas aizveda uz noslēpumainu, neskartu reģionu starp divām lielvarām - Indiju un Ķīnu, neskartu vietu, kur daba un cilvēki dzīvo harmonijā, un kur katrs solis atklāj jaunas dzīves patiesības. Šis ceļojums piedāvāja vairāk nekā fiziskus izaicinājumus, tas piedāvāja dziļākas atziņas par to, kā būt patiesam, sastapt sevi 22 dienu izaicinājumā, ar kājām veicot apmēram 270km garu posmu, sasniedzot pat 5620 mvjl. augstumu – bauda dvēselei, laimes sajūta, ļaujoties dejām kalnu virsotnēs ar pateicībā pilnu sirdi.
Gunta Indričeva savā atziņu pilnajā stāstījumā uzsvēra, cik svarīga ir mijiedarbība ar vietējiem iedzīvotājiem, kuru vienkāršībā un patiesums ceļotāju iedvesmo un sasilda, sadarbošanās ar komandas biedriem, ar kuriem tiek dalīti ceļa prieki un pārbaudījumi, komandas gara vienotība ar vietējiem gidiem, esot ceļā kā klejotājiem nevis tūristiem, izbaudot viesa statusu nevis patērētāja. Katrs gala mērķis ir stāsts par cilvēkiem, kas tur dzīvo, ko satiekam, ko uzklausām un ko sadzirdam. Dabas skaistums un cilvēku sirsnība piepilda, kas vakara stāstniecei liek aizdomāties – ka savas dienas var vērtēt pēc tā, cik mīļu smaidu esam veltījuši, cik labus vārdus no sirds esam veltījuši citiem un arī sev. Mijiedarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem, kuriem sveši ir civilizācijas trokšņi, steiga, kuri prieku rod vienkāršībā, dabā, vienotībā ar dabu, izdzīvojot prieku kā pamatstāvokli. Atziņa, kas liek aizdomāties – kad esam pilni prieka, dusmām nebūs vietas, jo mēs jau esam pilni.
Ceļotāja kā vienu no ieteikumiem pirms došanās tuvākā vai tālākā ceļā ieteica ļauties, neveidot priekšstatus, neraisot ne gaidas, ne vilšanās, tikai plūsmu, ko mums piedāvās ceļš. Ceļš, kuram vienmēr būs kāds uzdevums.
Salaspils novada bibliotēka
