Stāsti un bibliotēkas
Stāsti caurauž mūsu dzīvi, taču prasme tos ieraudzīt un izstāstīt ir prakses un treniņa jautājums. Bibliotēku darbā spēja ieraudzīt stāstus, izcelt tos, pārstāvēt savas iestādes un savas kopienas intereses caur stāstu, sarunāties ar savu kopienu ir ārkārtīgi būtiska un arvien izkopjama prasme.
Viens no publisko bibliotēku darba pamatvirzieniem ir novadpētniecība, un šajā darbā bibliotekāram ir jāspēj veidot vietējās kopienas dzīves stāstu kolekcijas, sakārtot tās noteiktā sistēmā un glabāt tās bibliotēkas plauktos un digitālos atmiņas nesējos. Bet tikpat svarīga un reizēm vēl svarīgāka kā pati kolekcija ir spēja stāstīt par to, izcelt īsto stāstu īstajā brīdi, meklēt veidus, kā visdažādākajos formātos iedzīvināt to informāciju, ko uzkrājam savās bibliotēkās. Stāstnieka prasmes, šos uzdevumus veicot, ir būtiskas.
Lokālais konteksts – daudzbalsība
Salaspils novada bibliotēkā 29. maijā norisinājās novadpētniecības seminārs Pierīgas reģiona bibliotekāriem, kas bija veltīts stāstniecības teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem. Semināra lokālais, Salaspils, konteksts bija applūdināto māju stāsti – šogad aprit 50 gadi, kopš savu darbību sāka Rīgas HES. Būvniecības laikā tika appludinātas teritorijas ap Daugavu, līdz ar tām – mūsu kultūrvēsturiskais mantojums. Salaspils vēsturiskais centrs, daļa Doles salas, akmens laikmeta apmetnes vieta un citu vēsturisko laikposmu liecības par Latvijas teritorijas apdzīvotību un attīstību. Uz neatgriešanos tika zaudētas ap 200 māju Doles salas, Salaspils, Ķekavas, Daugmales apkārtnē. Vietējiem iedzīvotājiem bija jānojauc pašiem savas mājas, jānocērt koki, jāaizber akas. Jāpamet savas dzimtās vietas un jānoskatās, kā mājvietas nogrimst, Daugavu piespiežot tecēt komunisma vārdā.
Rīgas HES celtniecība ienesa arī nozīmīgas pārmaiņas Salaspils novada kopienā un kolektīvajā atmiņā – būviecības laikā Salaspilī ieplūda liels skaits darbaspēka no “plašās” padomju savienības. Šīs piespiedu migrācijas sekas pilsētā jūtamas arvien – etniskā sastāva proporcijā, nereti – dažādu pārstāvēto vērtību un kultūrtelpu disonansē.
Bibliotēka uzkrāj visu pieejamo informāciju par lokālo vēsturi – kā drukāto vārdu, tā fotogrāfijas un atmiņu stāstus, dažādu laiku un arī dažādu ideoloģiju radītu saturu. Taču bibliotekāra spēks slēpjas spējā izcelt stāstus, sastatīt tos, ļaut ieraudzīt kontekstus, rosināt domāt par vērtībām un faktoriem, kas ietekmējuši mūsu identitāti un pasaules skatījumu. Vēsture ir noticis fakts, taču tas, kā mēs par to domājam un reflektējam, kā pārnesam vēstures stāstus uz šodienu, ir process, kurā esam līdzdalīgi.
Stāstniecības konteksts – iesaistīšana
Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un atmiņu kultūras kopšana ir viena no kultūras politikas prioritātēm pasaulē. Semināra teorētisko un praktisko daļu vadīja folkloras pētnieks un stāstnieks Guntis Pakalns – gan iepazīstinot ar stāstniecības tradīciju attīstību Latvijā un pasaulē, gan organizējot arī praktisku stāstu stāstīšanas treniņu bibliotekāriem. Semināra laikā bija uzskatāmi redzams, kā stāsts atdzīvina ikvienu auditoriju, saliedē to, paceļ cilvēcisko, individuālo stāstu virs kolektīvā, reizēm ideloģiju ietekmētā stāsta.
Stāstniecības tradīcijas Latvijā lielā mērā saistāmas ar folkloras kustību. Kopš 1997. gada Latvijā norisinās stāstnieku konkurss bērniem un jauniešiem «Teci, teci, valodiņa», kopš 2000. gada – «Anekdošu virpulis», kuros piedalās galvenokārt fokloras kopu dalībnieki. Šo tradīciju uzturētāji ir stāstniecības eksperti Māra Mellēna un Guntis Pakalns. Jau tradicionāli ir arī tādi sarīkojumi kā reģionālie stāstnieku festivāli – «Ziv zup» Kurzemē (kopš 2007. g.), «Gāž podus Rundālē» Zemgalē (2012.–2021. g.), «Stāsti krēslā» Vidzemē (kopš 2015. g.), «Omotu stousti» Latgalē (kopš 2016. g.), «Lielā stāstu nakts Katlakalnā» (kopš 2016. g.) u.c. sarīkojumi, kuru organizēšanu lielā daļā gadījumu uzņēmušās tieši bibliotēkas sadarbībā ar savām kopienām.
2009. gadā sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju tiek dibināts “Stāstu bibliotēku” tīkls, kura mērķis ir stāstīšanas un stāstu pasākumu organizēšanas prasmju attīstīšana tieši bibliotekāriem, uzsverot stāstniecības lomu ne tikai darbā ar bērniem, bet arī ar pieaugušo auditoriju.
2017. gadā tiek dibināta Latvijas stāsnieku asociācija – rūpējoties par stāstnieku kopienas koordinēšanu, organizējot ikgadēju stāstnieku konferenci, izdodot rakstu krājumus un iesaistoties starptautiskos stāstniecības projektos.
Salaspilī notikušajā seminārā Guntis Pakalns uzsvēra, ka ideja par stāstu un to stāstīšanas nozīmi caurvij daudzas dzīves jomas, tostarp arī bibliotēku darbu, taču stāstniecība no stāsta atšķiras ar to, ka stāstniecības sarīkojumā, piemēram, bibliotēkā, akcentam būtu jābūt uz sanākušo iesaistīšanu stāstu stāstīšanā. Tātad stāsniecība ir ne tik daudz priekšnesums, kā līdzdalība. Kopienu satikšanās forma.
Latvijas publiskās bibliotēkas strādā savu kopienu interesēs, un arī stāstniecība kā metode bibliotēkās tiek izmantota. Tā tam būtu jāturpinās arī nākotnē, arvien vairāk apzinoties stāstniecības spēku un iespējamo ietekmi, izkopjot prasmes, daloties pieredzē, tīklojoties un veidojot plašāku un ciešāku stāstu bibliotēku kopienu.
Iesaistoties, darot, esot kopā.
Vairāk par stāstniecību Latvijā:
