Mirklis remdenās saules…

    „Dzejnieks ir cilvēks, kuram lemts skatīties nevis valodai cauri, bet tieši acīs. Tas, kas citam tik pašsaprotami lietojams, bet netverams, dzejniekam ir viela, sasmaržojama, mīcāma, sagaršojama, mīlama un veidojama. Citādi viņš neprot. No vienas puses, tīrā sodība, no otras – dzejnieks kārto attiecības ar valodu mūsu vietā. Tā notiek diendienā, bet tikai reizi gadā – Dzejas dienās – esam aicināti tā pa īstam paskatīties uz pašu dzejnieku. Ieklausīties, kā viņš valodu sablīvē, padara saredzamu, apbrīnojamu, izpleš sazin cik dimensijās, uzspridzina un šauj gaisā – lai tiek visiem. Ķersim ciet.” (No Dzejas dienu uzsaukuma „Dzeja pa gaisu!”)

    Dzejas dienas šodien ir viena no stabilākajām un ilglaicīgākajām kultūras dzīves tradīcijām, valsts lielākie un svarīgākie dzejas svētki.14. septembra pievakarē arī Salaspils novada bibliotēkā notika Dzejas dienu pasākums – tikšanās ar dzejnieku, prozaiķi, tulkotāju Andri Akmentiņu un mākslinieku Gvido Zālīti, kas sevi pieteica kā pavadošo grupu „RAAGS” un muzicēja kopā ar dzejnieku.

     A.Akmentiņam izdoti gan dzejoļu krājumi, gan prozas darbi. Saņēmis Klāva Elsberga literāro prēmiju (1992). Žurnāla „Karogs” un R. Gerkena romānu konkursā saņēmis veicināšanas balvu par romānu „Mēs redzējām pagātnes milžus aizslīdam garām” (1994). Izdevniecības „Preses nams” prēmija par stāstu krājumu (2000). 2009.gadā festivālā „Prozas lasījumi” par stāstu „Reibums” ieguvis atzinības rakstu.

     Vakaru Andris Akmentiņš sāka ar prozu - sava jaunākā stāsta „Kapusvētku meitene” lasījumu. Pārsteidzoši tieši – gan smieklīgi un naivi, gan sāpīgi skarbi - stāsta varoņi izdzīvo savas dzīves, radot klausītājos vispretrunīgāko sajūtu gammu. Turpinājumā – dzeja un atdzejojumi autora lasījumā, bet pasākuma otrajā daļā – dzeja, kas kļuvusi par dziesmu: divas ģitāras un balss - Andris Akmentiņš un Gvido Zālītis.

     Radot klausītājos gan aizejošās vasaras noskaņas, ko caurvij rudenīgas skumjas, gan skaudru smeldzi par dzejnieka vēlmi un spēju skatīties dzīvei acīs, laiks paiet nemanāmi. Krēslu izgaismo sveču liesmiņas, un ir tik īsti un labi, ka šķirties negribas, un pateicīgie klausītāji saņem arī trešo daļu – gan vēlreiz „Mākoņus”, gan „Pļavas, pļavas…”. Jāpiebilst, ka Andris Akmentiņš pie mums viesojies ne reizi vien (1993., 1998., 1999.) un noslēgumā ar prieku pārlasīja savus senos ierakstus bibliotēkas viesu grāmatā.

     Paldies visiem, kas pagodināja dzeju Dzejas dienās! Īpaši – Salaspils 1.vidusskolas literatūras skolotājām V.Kalniņai un L.Pamiljanei un viņu ieinteresētajiem audzēkņiem, kas pasākumu apmeklēja jo kuplā skaitā. Gaidīsim jaunu tikšanos!

Mater.sagatavoja: R.Mintaura un L.Bula

Salaspils novada bibliotēkas foto