Kristīnes Guršpones gleznu izstāde Abonementā

 

 

Kristīne Guršpone par sevi stāsta:” Pie glezniecības nonācu nejauši, iestājusies Jāņa Rozentāla mākslas skolā. Varbūt tas nemaz nebija tik nejauši, jo māksla ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves daļu. Glezniecību studēju Latvijas Mākslas akadēmijā un Florencē Libera Accademia di belle arti.

Glezniecībā man patīk patiesums. Tās ir sarunas bez vārdiem. Brīnumaina liekas zemapziņas radītā māksla, kuras priekšā mākslinieks ir gandrīz bezspēcīgs. Gleznojot es savos darbos tiecos sasniegt sev nozīmīgo mākslas uzdevumu – gleznot darbus, kas izstaro gaišumu un liek vērotājam ieraudzīt sev aktuālo, uzvedinot uz pārdomām un emocionālu pieredzējumu. Lai attēlotu cilvēciskumu un pētītu savstarpējās attiecības, izmantoju figūras. Manī ir neizsmelta interese par cilvēkiem. Izmantojot sevi kā tēlu, es varu būt vispatiesākā – varu runāt par to, kas ir gājis caur mani, kas ir manis pieredzēts. Tāpēc savā glezniecībā pētu, kā attēlot cilvēka emocijas un raksturu. Reizēm visu var pateikt vien ar melno un balto. Man vienmēr ir paticis gleznot cilvēkus. Taču es ticu, ka cilvēks nav viens – mums līdzās kāds ir. Gleznot eņģeļus mani iedvesmoja Džoto, kura krāsas man ir tuvas.

Ar dažādajiem zaļajiem toņiem un lapu ornamentiem, savos darbos tiecos izteikt arī fascinējošo dabas varenību, no kuras aizraujas elpa. Man patīk liels pret sīku, izstrādāts pret skičveidīgu. Patīk robusts, nepatīk apaļš, patīk simetrija nepatīk asimetrija, patīk diena, nepatīk nakts, patīk pāra skaitļi, nepatīk nepāra...”