Komunistiskā genocīda upuru piemiņai

“Mūs veda trīs nedēļas, cik vien tālu varēja, līdz Amūrai. Cilvēki visu laiku mira, katru rītu no vagoniem vilka ārā nomirušos un svieda beidzamajā – līķu vagonā.  Kamēr dzīvie tupēja pļavā, grāvī apraka mirušos. Bet ko tu salā ieraksi? Mirušajiem vēl iesita ar lāpstu pa galvu, pārbaudīja, vai kāds nav dzīvs. To redzējām…”

/Jānis Liepiņš, Latvijas Avīze, nr. 59, 2016/

1941. un 1949. gada deportācijas – latviešu tautas drūmākie un nežēlīgākie vēsturiskie notikumi, kad staļiniskais režīms izsūtīja iedzīvotājus no savām mājām, no savas dzimtenes… 

Komunistiskā genocīda upuru piemiņai, Salaspils novada bibliotēkas lasītavā no 21. marta līdz 5. aprīlim ir apskatāma grāmatu un periodisko izdevumu izstāde, kurā lasāmas represēto atmiņas un intervijas. Izstāde papildināta ar režisores un producentes Dzintras Gekas dokumentālo filmu izlasi.

Piedāvājam iepazīties ar dažām grāmatām:

- Dzintra Geka, Mātes Sibīrijā, 2022. Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem;

- Dzintra Geka, Kur palika tēvi, 2023. 1941. gadā uz Sibīriju izsūtīto bērnu atmiņu mirkļi, ģimeņu un tēvu fotogrāfijas un mūsdienu bērnu izpratne par deportācijām zīmējumos un sacerējumos. Šī grāmata ir kā turpinājums grāmatai “Mātes Sibīrijā”;

- Dzintra Geka, Skola Sibīrijā, 2018. Grāmatā apkopoti interviju fragmenti no 1941. un 1949. gadā izsūtīto cilvēku atmiņu stāstiem. “Apkopojot savas bērnības un agrās jaunības atmiņas šajā grāmatā, mūs vadīja nodoms un mērķis – atgādināt sev pašiem, viens otram savus skolas gadus svešā zemē un svešā valodā, pirms daudziem gadu desmitiem, kad varējām tikai domāt par tālo dzimteni…”
/Pēteris Simsons, Tomskas apg. 1949.-1958./;

- Lidija Lasmane-Doroņina, Lidijas ziediņi, 2023. Lidija Lasmane-Doroņina, latviešu disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece, četrpadsmit no savām jubilejām piedzīvoja padomju cietumos un lēģeros. Gara spēks un mīlestība pret savu tautu Lidijai pēc izciestajiem pazemojumiem ļāva atgriezties brīvā valstī un ar uzviju svinēt Dievu, Latviju un kuplo mazbērnu pulku, ar katru savu soli, ar katru stāstu aizlūdzot par tiem, kuri neatgriezās no kara lauka, lēģeriem un izsūtījumiem.
Dzīvot, lai izstāstītu, — tāda ir Lidijas sūtība, tāpat kā saulrieta skaistums vēsta par bijušo dienu /Inga Ābele/;

- Agita Ozola, Sibīrijā tapušas vēstules uz bērza tāss, 2018. Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss (1941 - 1965) ir radījuši politiski represētie stingra režīma labošanas darbu nometnēs vai nometinājuma vietās. UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” nacionālajā reģistrā iekļautas 45 vēstules /Agita Ozola/.

Meklē šīs un citas grāmatas par deportācijām elektroniskajā katalogā: https://salaspils.biblioteka.lv/AlisePAC