Dekāne uz riteņiem Vidusāzijā

Tas noteikti bija turpinājuma vērts, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka pēc eksotiskās Andreja Paunas fotogrāfiju izstādes “Trīs gadi Vidusāzijā”, kas bibliotēkas telpas vizuāli paspilgtināja mazliet ilgāk kā divus mēnešus, sekoja arī šī stāsta papildinājums cikla “Ceļotāju stāsti” ietvaros. 10. oktobra vakarā interesenti bija sapulcējušies, lai piedzīvotu neklātienes ceļojumu Vidusāzijā, Diānas Paunas pavadībā. Klausītājiem bija brīnišķīga iespēja nodarbināt visas maņas – pagaršot Vidusāzijas gardumus, aptaustīt, sasmaržot stāstnieces līdzatnestos rekvizītus, skatīt skaistas bildes ekrānā un klausīties interesantus stāstus. Diānai Paunai ir talants - neklātienes ceļojumu padarīt mums, lasītājiem, klātesošu.

Diānu Paunu profesionālais ceļš aizveda uz Vidusāziju, kur viņa dekānes statusā pildīja dažādus pienākumus Vidusāzijas universitātē. Diāna atzīst, ka ilgstoša uzturēšanās ir devusi pilnīgāku pieredzi, jo ir bijusi iespēja redzēt cilvēku dzīvi, tradīcijas, kas ir pretstatā vienreizējam piedzīvojumam – atvaļinājuma nedēļai ārvalstīs. Diāna Pauna atklāja, ka viņai savulaik esot iedots, viņasprāt, ļoti trāpīgs apzīmējums – “dekāne uz riteņiem”, jo ikdienā veiktie attālumi tiešām bija pārsteidzoši.

Viena vakara garumā mums bija iespēja pabūt divās atšķirīgās valstīs –Kirgizstānā un Tadžikistānā. Iepazinām kirgīzus – dabas bērnus, kas brīvi kā putni piemērojas dzīves piespēlētajiem izaicinājumiem. Uzzinājām, ka kirgīzu virtuvē dominē gaļa, nacionālais ēdiens esot zirga gaļa, un latvietim gluži sveši – šajā valstī gandrīz vai neeksistē mazdārziņu kultūra. Kirgīzi gadu simtiem esot pazīstami ar jurtām, kuras mūsdienās esot kā labs eksports uz ASV.

Turpretī Tadžikistāna ceļotājas pieredzē esot kā “different story” (atšķirīgs stāsts). Šeit valda prezidenta režīms, šī valsts ir mazāk pieejama un slēgta svešām acīm. Neskatoties uz politisko fonu, daba apbur - kalnu rakstu un krāsu skaistums esot bezgala vilinošs.

Atsaucoties uz piedzīvoto, Diāna Pauna atzina, ka šis ceļojums viņai noslēdzās ar sirsnīgākajām atmiņām, kā labākā profesionālā pieredze, kas piedzīvota. Ceļotāja nonāca arī pie atziņas, ka kopīga darbošanās uz vienotu mērķi noteikti ir tā, kas satuvina cilvēkus.