Salaspils novadnieki

Aiga Grēniņa (1985)
Dr.sc.comm.

Komunikācijas zinātņu doktore. Autore vairākiem zinātniskajiem pētījumiem un publikācijām bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes nozarē.

Krists Gūtmanis (1925)
Dr.biol.

Dzimis 1925. gada 10. jūlijā kādreizējā Ventspils apriņķa Zūru pagastā, mācījies gan Zūru, gan Ziru pamatskolās. 1946.gadā beidzis Ventspils 1.vidusskolu (tagadējo Ventspils 1.ģimnāziju). Studējis Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē un 1951. gadā to absolvējis. Krista Gūtmaņa darba gaitas saistītas ar LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtu, kur viņš strādājis kā iestādes pirmais zinātniskais sekretārs. Vēlākajos gados izstrādājis disertācijas darbu Baha Bioķīmijas institūtā Maskavā.

Olga Immermanis (1906-2007)

Dzimusi 1906. gada 3. oktobrī ”Sēmūkšu” mājās Salaspilī. Rīgu atstājusi kopā ar māti 1944. gada rudenī, bijusi bēgļu nometnē Vācijā, bet no 1950 gada dzīvojusi ASV. 2003.gadā novēlējusi daļu no trimdas literatūras izdevumiem  Salaspils novada bibliotēkai.

Arnis Koroševskis (1990)
Mg.philol.

Dzimis 1990.gada 21.februārī. 2013.gadā ieguvis valstī pirmo Imanta Ziedoņa piemiņas stipendiju. 2015.gadā ieguvis Humanitāro zinātņu maģistra grādu filoloģijā. Pastiprināti pievērsies latviešu rakstnieka Andreja Upīša literārās darbības pētniecībai, par ko ieguvis atzinības rakstus (2013, 2015), un Kārļa Dziļlejas fonda godalgas (2012, 2013). Andreja Upīša memoriālā muzeja izglītojošā darba un darba ar muzeja apmeklētājiem vadītājs. No 2012.-2015.gadam redkolēģijas loceklis, literatūrkritiķis Literāro tekstu vietnē "Ubi Sunt." Daudzu literatūrzinātnisku rakstu un recenziju autors.

Daina Lasmane (1945)
vēsturniece, "vienkārši salaspiliete, kas ar kājām stingri stāv uz Doles salas"

Dzimusi 1945. gadā. Absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Daugavas muzeja izveidotāja un ilggadīgā direktore (1969-2016), daudzu izstāžu, projektu, publikāciju autore un sabiedrisko aktivitāšu norises veicinātāja.

Arturs Mauriņš (1924-2012)
bioloģijas hab. doktors, profesors

Profesora Artura Mauriņa lielākā aktīvās dzīves un zinātniskās darbības daļa aizritēja Latvijas Universitātē, kur laikā no 1960. līdz 1998.gadam (vairāk nekā 30 gadu!) viņš bija Botānikas, vēlāk Botānikas un ekoloģijas katedras vadītājs. 1966.g. A.Mauriņš aizstāvēja doktora disertāciju, iegūstot doktora zinātnisko grādu, bet pēc gada viņam piešķīra profesora zinātnisko nosaukumu (1967). Mācību darbs ar studentiem vienmēr bijia profesora uzmanības centrā - lekcijas un semināri evolūcijas teorijas pamatkursā, speckursi dendroloģijā, augu introdukcijā, bioloģiskajā prognozēšanā un ekoloģijā.

Mārtiņš Mintaurs (1979)
Dr.hist.

Dzimis 1979.gada 4.oktobrī. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu nodaļas docents. No 2003. līdz 2017. gadam Daugavas muzeja speciālists. Edgara Andersona un Kristapa Morberga stipendijas laureāts. Autors grāmatai "Arhitektūras mantojuma aizsardzība Latvijā" (2016) un vairāk nekā 20 akadēmisku publikāciju autors. Žurnāla "Domuzīme" vēstures nodaļas redaktors. No 2017. gada Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks. Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis un Straptautiskās pilsētu vēstures izpētes komisijas  (International Commision for the History of Towns) loceklis.

Ēvalds Mugurēvičs (1931-2018)
LZA īstenais loceklis Dr. hab.hist. profesors

Gandrīz visu savu darba mūžu arheologs nostrādājis Latvijas vēstures institūtā, vairāk kā 50 gadus veltot zinātniski pētnieciskajam darbam. Šeit arī tapis viss profesora zinātniskais devums – monogrāfijas un vairāk nekā 600 publikāciju – kas ir uzskatāms apliecinājums profesora daudzveidīgajām zinātniskajām interesēm un darbībai.

Ē. Mugurēvičs ir ievērojams speciālists Latvijas senākās vēstures pētniecībā, it īpaši vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku arheoloģijā. Viņa vadībā veikti plaši arheoloģiskie izrakumi Latvijas pilskalnos, mūra pilīs, apmetnēs un senkapos, tostarp arī Salaspilī, pētot Mārtiņsalas arheoloģiskos pieminekļus – 12.gs. mūra pili un baznīcu, plašo kapsētu un lībiešu ciemu. Lielu ieguldījumu Ē.Mugurēvičs devis arī latviešu un kaimiņtautu ekonomisko un kultūras sakaru izpētes jomā.

Aija Neiburga (1931-2017)
žurnāliste

Dažus darba gadus nostrādājot savā pirmajā profesijā par latviešu valodas skolotāju, sapnis par žurnālistiku tomēr ņem virsroku, un Aija Neiburga iestājas atjaunotajā LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā. 1966.gada 1. jūlijā laikraksta „Darba Balss” Kultūras dzīves un skolu nodaļā sākas jaunās žurnālistes sapņa piepildījums.

Ilgajos darba gados viņa ir tikusies ar neskaitāmiem interesantiem cilvēkiem un spējusi savos rakstos arī lasītājus iepazīstināt ar visdažādāko profesiju pārstāvjiem. Viņu vidū ir dzejnieki, dārznieki, skolotāji, dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāji, lietišķās mākslas meistari utt., par kuriem žurnāliste pati saka: „Pieminētie un vēl daudzi citi cilvēki ļāvuši spirgti zaļot lepnuma asniem par latviešu darba tikumu un dvēseles bagātību”.

Jānis Šiliņš (1983)
Dr.hist.

Dzimis 1983.gada 20.janvārī. Latvijas Valsts vēstures arhīva eksperts. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes loceklis. Kristapa Morberga stipendijas laureāts. Eiropas universitāšu izcilības tīkla CLIOHRES.net dalībnieks. Autors grāmatai "Padomju Latvija 1918-1919"(2013).

Inese Tone (1985)
Bc.art.

Dzimusi 1985.gada 30.jūnijā. Ieguvusi bakalaura grādu mākslas zinātnēs, kultūras teorijas apakšprogrammā Kultūras Akadēmijā. Autore pētījumam par zirgu krāsu apzīmējumiem latviešu dainās, izdotu grāmatā-albumā "Zirga pase" (2015) kopā ar folkloras kopu "Savieši," kurā pati autore ir viena no dalībniecēm.

Viktors Veinbergs (1931)
Diplomēts inženieris, mežkopis


LDBB un LAAB biedrs, „dendrologs amatieris” un daiļdārznieks. Vairāk kā 30 populārzinātnisku publikāciju autors. Pierakstījis arī domu graudus.?
Trīsdesmit darba gadi pavadīti Meliorācijas institūtā - no vecākā tehniķa līdz galvenā speciālista amata pienākumiem. Septiņu gadu laikā (1986-1993) tapuši „Sauriešu dendroloģiskie stādījumi”, gan projektējot, gan veidojot un kopjot apstādījumus vairāk kā 3 ha platībā. 1991. gadā šai teritorijai piešķirts rajona nozīmes Aizsargājamā dabas objekta statuss. Divus gadus V. Veinbergs rūpējies arī par Salaspils zaļo rotu, būdams pilsētas dārznieka amatā.

Lapas